Gadus 12-13 atpakaļ mans toreiz vēl mazais puika, spēlējoties pagalmā uzrāpās uz šķūnīša un, protams, nokrita! Galva pārsista, asinis gāžas..
Netālu atradās 73 gadus vecais opītis, kurš toreiz tik vien kā spēja iekliegties. Es izskrēju laukā, paķēru dēlu uz rokām un skrēju traumpunkta virzienā, kas mūsu pilsētiņā atradās kilometra, pusotra attālumā.
Skrienu, burtiski neko neredzot, godīgi sakot, arī neko nesaprotot – autopilotā. Garāmgājēji pašķirās, dodot man ceļu, daži kaut ko noburkšķot pie sevis, bet acīmredzot mans paskats bija tāds, ka pat tie, kurus netīši pagrūdu, īsti ļaunu prātu neturēja..
Dzirdu pēkšņu automašīnas signāla un bremžu troksni – izrādījās, ka esmu uzskrējis uz ceļa un gandrīz vai paskrējis zem absolūti jauna un neticami glauna kadiljaka. Pie sevis nodomāju, ka tā vien man tik trūka, lai tagad vēl pa seju dabūtu..
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu
